Strāvas transformatora (CT) transformācijas koeficients attiecas uz attiecību starp tā nominālo primāro strāvu un nominālo sekundāro strāvu; tas kalpo, lai atspoguļotu CT spēju proporcionāli pārvērst lielas strāvas mazākās. Parastās standarta sekundārās strāvas parasti ir 5A vai 1A, savukārt primārā strāva tiek veidota, pamatojoties uz faktiskajiem energosistēmas slodzes apstākļiem,{3}}piemēram, 100A, 200A vai pat lielāka. Līdz ar to transformācijas koeficientu parasti izsaka tādās formās kā 100/5A vai 300/5A, padarot to par kritisku parametru strāvas transformatoru izvēlē un pielietošanā.
Transformācijas koeficients ne tikai nosaka mērījumu diapazonu, bet arī tieši ietekmē mērīšanas precizitāti un aizsardzības veiktspēju. Ja izvēlētā attiecība ir pārāk augsta, tas var izraisīt neprecīzus mērījumus nelielas-slodzes darbību laikā; un otrādi, ja attiecība ir pārāk zema, tas var izraisīt kodola piesātinājumu lielas-strāvas apstākļos, tādējādi apdraudot izvades linearitāti. Tāpēc inženiertehniskajos lietojumos ir svarīgi izveidot racionālu atbilstību starp CT specifikācijām un sistēmas maksimālo slodzes strāvu un parasto darba strāvu, tādējādi nodrošinot, ka transformators darbojas tā optimālajā darbības diapazonā.
Turklāt strāvas transformatora transformācijas koeficients ir cieši saistīts ar tā precizitātes klasi. Nominālās slodzes diapazonā mazāka koeficienta kļūda norāda uz stabilāku transformatora mērījumu veiktspēju. Strāvas transformatoriem, ko izmanto mērīšanas nolūkiem, parasti ir nepieciešama augstāka precizitātes klase, lai nodrošinātu enerģijas mērīšanas precizitāti; otrādi, aizsardzības nolūkos izmantotie strāvas transformatori liek lielāku uzsvaru uz uzticamām reaģēšanas spējām bojājuma strāvas apstākļos. Tādējādi faktiskajā projektēšanas un atlases procesā transformācijas koeficients nav tikai vienkārša proporcionāla sakarība, bet gan izšķirošs pamats, lai visaptveroši līdzsvarotu sistēmas drošību ar mērījumu precizitāti.