Sprieguma transformators (VT) ir kritiska ierīce, ko energosistēmās izmanto gan mērīšanas, gan aizsardzības nolūkos. Tā galvenie tehniskie parametri galvenokārt sastāv no nominālā sprieguma un transformācijas koeficienta. Primārais nominālais spriegums norāda maksimālo darba spriegumu, ko var izturēt transformatora primārā puse, savukārt sekundārais nominālais spriegums parasti ir standarta vērtība-, piemēram, 100 V vai 110 V{5}}, ko paredzēts izmantot instrumentiem un releju aizsardzības iekārtām. Transformācijas koeficients atspoguļo sprieguma konversijas skalu; piemēram, attiecība 10kV/100V nozīmē, ka augstais spriegums primārajā pusē tiek pazemināts uz sekundāro pusi atbilstoši noteiktai proporcijai.
Precizitātes klase un slodzes novērtējums atspoguļo novirzi starp transformatora izejas spriegumu un faktisko spriegumu nominālās slodzes apstākļos; mazāka skaitliskā vērtība norāda uz lielāku mērījumu precizitāti. Slodzes reitings parasti tiek izteikts voltos{1}}ampēros (VA), un tas norāda maksimālo slodzi, ko var atbalstīt sekundārā puse. Specifikācijas, piemēram, 10VA vai 15VA, nodrošina, ka praktiski pielietojamie instrumenti un aizsardzības ierīces var darboties normāli, bez kompromisiem.
Sprieguma transformatoru papildu tehniskie parametri ir nominālā frekvence, izolācijas klase un temperatūras paaugstināšanās veiktspēja. Nominālā frekvence parasti ir 50 Hz vai 60 Hz, nodrošinot stabilu darbību maiņstrāvas sistēmās. Izolācijas klase nosaka dielektrisko izturību-vai sprieguma-izturību-starp primāro un sekundāro tinumu, kā arī starp tinumiem un zemi. Turklāt temperatūras paaugstināšanās klase un spēja pielāgoties videi ietekmē ierīces ilgtermiņa darbības uzticamību dažādos apstākļos, piemēram, apkārtējās vides temperatūrā, mitrumā un augstumā. Šie tehniskie parametri kopumā nosaka sprieguma transformatora drošību un precizitāti energosistēmu mērīšanas un aizsardzības kontekstā.